Tas bija mans pirmais īstais vakars pēc mēnešiem. Bērns beidzot aizmiga deviņos, vīrs aizgāja uz hokeju, un es paliku viena dzīvoklī ar tasi tējas un sajūtu, ka esmu aizmirsusi, kā tas ir — vienkārši neko nedarīt. Paņēmu telefonu un sāku ritināt sociālos tīklus. Viss bija garlaicīgi. Ieraudzīju reklāmu par kādu online kazino, kur solīja bezmaksas griezienus jaunajiem spēlētājiem. Es smējos pati par sevi, jo nekad nebiju bijusi azartiska daba. Pat loto biļetes pērku tikai Ziemassvētkos, ja kolēģe piespiež.

Bet tajā vakarā man vienkārši gribējās darīt kaut ko savādāku. Nevis skatīties seriālu, nevis gludināt veļu, bet kaut ko muļķīgu. Reģistrējos. Ievadīju savu e-pastu un, kad prasīja lietotājvārdu, uzrakstīju luckylatvian. Likās forši un nedaudz ironiski — kāda veiksme, ja tev visu dienu tikai jāšūpo bērns un jādomā, kā samaksāt rēķinus. Tas bija tāds joks par sevi.

Iemaksāju minimālo summu, kādu varēju atļauties — desmit eiro. Dāvanā iedeva tos solītos griezienus. Godīgi sakot, es pat nesapratu, ko daru. Spiedu pogas, skatījos, kā griežas cilindri, un tas bija tik stulbi vienkāršs veids, kā izslēgt smadzenes. Aizmirsu par mazgātāju, kas vēl bija jāpārkarina, par rītdienas brokastīm, par to, ka jāuzraksta vēstule skolotājai. Pirmie griezieni neko nedeva. Otrais desmits — arī nekas. Es jau sāku domāt, ka šī ir stulbākā naudas izniekošana kopš tā laika, kad nopirku dārgu jogas paklājiņu un nekad neaizgāju uz jogu.

Un tad atnāca tā spēle.

Sarkani, zelta, violeti simboli. Tie sāka rindoties pilnveidīgās līnijās. Skanēja tāda kā patīkama melodija, un bilance auga. Sākumā domāju, ka tā ir tikai mānīšana — ka bonusā uzrāda vairāk, nekā ir īstenībā. Bet nē. Manā kontā bija 80 eiro. No desmit. Es iesmējos tik skaļi, ka pamodās bērns, bet palaimīgā kārtā viņš tikai pagriezās uz otra sāna un turpināja gulēt. Sēdēju siltā, tumšā istabā un sajutu kaut ko, ko nebiju sajutusi kopš bērniņa piedzimšanas. Sajūtu, ka esmu veiksmīga. Tas nav par naudu, saproti? Tā bija tāda bērnišķīga prieka lēkme, kā tad, kad atrodi konfekti kabatā, kuru sen biji aizmirsis.

Vēlāk tajā naktī es, protams, turpināju spēlēt. Tie 80 eiro likās tik lieli, ka liku likmes pa diviem eiro — tādu ekstravaganci nevarēju atļauties ikdienā, kur skaitīju katru centu pārtikai. Bilance kāpa līdz 112 eiro. Tad kritās līdz 60. Tad es sāku domāt, ka esmu zaudējusi, lai gan patiesībā biju jau sešas reizes palielinājusi savu sākuma naudu. Bet tā smadzenes strādā — tu negribi pazaudēt to, kas tev tikko piederēja, kaut arī tas tev būtu jāatdod. Par laimi, iekšējais balss — vai tā bija atbildība par bērnu, vai vienkārši savāda piesardzība — teica: pietiek. Dabūju sevi skaidrībā. Izņēmu naudu. 92 eiro uz kartes. Saldu miegu.

No rīta pamodos ar ļoti dīvainu sajūtu. Nevis vainu, kā daudzi teiktu, bet gan kaut kādu siltumu. Vīrs jautāja, kāpēc es smaidu, un es viņam pateicu taisnību — ka esmu uzspēlējusi un laimējusi simtu. Viņš nesabija. Viņš tikai noteica, ka labi, ka nav vairāk. Un es piekrītu. Man paveicās, bet ne jau naudas dēļ. Man paveicās tāpēc, ka pirmo reizi kopš pusotra gada es izdarīju kaut ko pilnīgi bezjēdzīgu un savtīgu, kas bija tikai priekam. Ikdienā viss ir apkārtējiem: bērnam, vīram, mājai, veikala sarakstam. Bet tās divas stundas bija tikai manas.

Tā nu es atklāju, ka retu reizi piektdienas vakaros, kad visi guļ, atļaujos uzspēlēt kādu budžeta summiņu. Nevis ar mērķi nopelnīt, bet gan ar mērķi atpūsties. Ir kaut kas nomierinoši rituāls tajā, ka vari izvēlēties spēli, uzlikt limitus un vienkārši vēro, kā riteņi griežas. Pēc bērna iemidzināšanas man tas kļuva par tādu kā nelielu izbēgšanu no pienākumiem. Un zini, esmu pamanījusi, ka vislabāk sanāk, kad neesmu izsalkusi un kad negaidu no tā neko. Tad, kad tu vienkārši baudi mirkli.

Reizēm esmu mēģinājusi mācīt citām jaunajām māmiņām, ka arī šādi sīkumi var palīdzēt, ja vien tu dari to apzināti. Bet tas ir delikāti — nav jau runa par to, lai cilvēks sāktu medīt lielo laimestu. Man vairāk patīk domāt, ka man ir paveicies ar attieksmi. Manuprāt, esmu īstā luckylatvian, nevis tāpēc, ka uzvaru biežāk nekā citi, bet tāpēc, ka protu laimēt mazumā. Viena vakara izklaide, kas man atgādina, ka pasaulē pastāv arī tādi notikumi, kurus nevar plānot un kurus nevar kontrolēt. Un tas ir labi.

Dažreiz es mainu savu lietotājvārdu, bet vienmēr atgriežos pie sava nick. Man patīk, ka tas ir kā mazs apliecinājums man pašai. Mēs dzīvojam valstī, kur cilvēki bieži žēlojas un baidās no visa, bet šeit es ticu, ka veiksme ir nevis kaut kas ārējs, bet gan iekšēja sajūta. Šobrīd, rakstot šo, manā kontā ir pāris eiro no tās pirmās uzvaras. Es tos neesmu iztērējusi. Šie eiro man ir kā piemiņa — nevis par naudu, bet par to vakaru, kad es pārstāju būt tikai mamma un sieva un atkal uz brīdi kļuvu par to meiteni, kura reiz nebaidījās riskēt. Man atkal ir tā sajūta. Un nezinu, kāpēc, bet domāju, ka tikai ar tādu skatienu dzīvē arī nāk labas lietas. Ar smaidu un ticību, ka brīnumi notiek, pat ja tie ir pavisam mazi un ietilpst telefonā, kamēr bērns guļ istabā.